“Par drošību!” atgriežas ar jaunu stāstu mūsu rakstu sērijā – “Drošībnieka profils”. Mēs iepazīstam motivējošus Latvijas cilvēkus, kuriem drošība ir pirmajā vietā. Dažādas personības, unikāli pieredzes gājumi un neskaitāmi drošības aspekti. Janita Ivanova jau no bērnības ir vēlējusies palīdzēt citiem, tādēļ dzīve pavēra durvis uz drošības nozari. Tālākajā rakstā iepazīsim Drošības profesionāļu asociācijas biedru Janitu Ivanovu tuvāk.
1. Kā Jūs nonācāt līdz drošībai? Vai tas bija bērnības sapnis vai apstākļu sakritība?
Vairāk gribētos teikt, ka tā bija apstākļu sakritība. Tomēr mani vienmēr vadījusi vēlme darīt, ko tādu, kas palīdz citiem. Bērnībā manī mājoja sapnis kļūt par ārsti. Taču šis sapnis izgaisa, piedzīvojot, sev šķietami, ļoti spilgtu notikums – brālis savainoja pirkstu, un kopskats ar asinīm un kaulu lika man saprast, ka šī profesija nebūs mana.
Vidusskolas gados mana interese pagriezās citā virzienā. Es arvien biežāk iztēlojos sevi policistes lomā. Sports, kurš man padevās un patika, šķita lieliska bāze kriminālizmeklētājas karjerai. Taču mans ceļš policijā beidzās, pirms vēl īsti bija sācies, jo netiku uzņemta savas redzes dēļ. Toreiz savos 19 gados to ļoti pārdzīvoju.
Tomēr dzīve pavēra jaunas durvis, jo pēc sešiem gadiem es atradu savu aicinājumu drošības jomā. Šeit es atklāju, cik patiesa ir mana pārliecība: “Dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.” Šis moto man devis motivāciju iet uz priekšu, un tūlīt jau gandrīz septiņus gadus darbojos drošībā.
2. Vai varat īsumā izstāstīt, kāds ir Jūsu pieredzes gājums? Kas Jums šķiet kā svarīgākie pagrieziena punkti Jūsu pieredzē?
Pēc augstskolas absolvēšanas mans ceļš aizveda uz finanšu jomu, kur trīs gadus strādāju bankā par klientu apkalpošanas speciālisti. Darbā man bieži nācās saskarties ar klientu stāstiem par izkrāptu naudu, kas pamudināja mani meklēt veidus, kā palīdzēt klientiem vairāk. Vienmēr tiecos augt un izaicināt sevi, izkāpjot ārpus komforta zonas, tādēļ, uzzinot par vakanci “Drošības speciālists,” nolēmu pieteikties.
Izturot pārbaudi, kļuvu par daļu no Drošības pārvaldes. Šeit man jāpasakās savam, tā laika, vadītājam Mārcim Pelcim, kurš saskatīja manī potenciālu un deva iespēju apgūt jauno nozari. Šī izvēle pavēra ceļu manai profesionālajai izaugsmei.
3. Kur Jūs mācījāties?
Esmu ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Universitātē humanitārajās zinātnēs un maģistra grādu kiberdrošības pārvaldībā Banku augstskolā. Lai gan šīs izglītības šķiet atšķirīgas, katra no tām ir devusi būtisku pienesumu manā izaugsmē.
4. Kuras ir Jūsu pirmās darba vietas?
Mana pirmā darba pieredze bija jau bērnībā — palīdzēju kaimiņienēm ravēt dārzus, lai nopelnītu līdzekļus priekš, kāda garduma. Studiju laikā strādāju dažādās vietās – sākumā pārdevu dabīgo kosmētiku, bet vēlāk atradu darbu apģērbu veikalā, kas man ļoti patika. Visus darbus veiksmīgi apvienoju ar mācībām, tādēļ es ieguvu arī daudz vērtīgu prasmju. Aktīvais darbs pārdošanā palīdzēja man attīstīt komunikācijas prasmes, izvērtēt situācijas un kļūt drosmīgākai.
5. Kas Jums patīk visvairāk drošības nozarē?
Drošības jomā nekad nav garlaicīgi. Neatkarīgi no tā, vai darbs saistīts ar IT drošību, fizisko aizsardzību vai krāpšanas novēršanu. Ikdiena drošības speciālistam vienmēr ir dinamiska un daudzveidīga. Šajā nozarē rutīnai nav vietas, un katra diena nes jaunus izaicinājumus.
6.Kas ir tas notikums vai moments, kurš visspilgtāk ir palicis prātā no Jūsu pieredzes?
Viens no spilgtākajiem momentiem manā pieredzē notika, kad strādāju apģērbu veikalā un tirdzniecības centrā sāka skanēt evakuācijas paziņojums. Mums, darbiniekiem, bija uzdevums pārliecināties, ka visi apmeklētāji veiksmīgi evakuējas, un neviens nav palicis pielaikošanas kabīnēs. Vienā no tām pamanīju sievieti, kura turpināja uzlaikot apģērbu un jautāja, vai vēl var iegādāties izvēlēto preci. Biju pārsteigta, ka viņa vērtēja apģērba gabalu augstāk par savu dzīvību, jo kā mums visiem ir zināms, nevienu trauksmes paziņojumu nedrīkst ignorēt. Nekad.
Tā bija tikai viena no daudzām pieredzēm drošības nozarē, un, raugoties uz piedzīvoto, šķiet, ka par visu piedzīvoto varētu sarakstīt nelielu grāmatu.
7. Kas ir Jūsu galvenie darba pienākumi?
Īsumā – esmu atbildīga par drošības procesu ieviešanu, pārvaldību un to ievērošanu visā uzņēmumā. Mana atbildība sākas ar pieejas tiesībām ofisam un sniedzas līdz risku izvērtēšanai visdažādākajos procesos. Darba apjoms ir plašs un daudzveidīgs, un, kā jau iepriekš minēju, garlaicīgi nav.
8. Kādi ir lielākie un galvenie riski Jūsu darba vidē, un kā ar tiem cīnās?
Drošībnieka ikdiena ir cieši saistīta ar dažādiem riskiem. Lai arī drošības joma nemitīgi attīstās, ieviešot jaunas regulas, mācības un instrukcijas, nemainīgi lielākais risks paliek cilvēks – lietotājs jeb darbinieks. Galvenais izaicinājums ir panākt, lai darbinieki ne tikai ievērotu drošības procesus, bet arī izprastu to nozīmīgumu. Lai to nodrošinātu, informācija jāpasniedz vienkārši, skaidri un saprotami, veicinot iesaisti un izpratni, nevis tos izpildītu tikai “ķeksīša pēc.”
9. Kā Jūs vērtētu drošības nozari Latvijā? Kādas ir tās attīstības prognozes?
Uzskatu, ka drošības joma Latvijā tikai turpinās attīstīties. Augstskolās tiek ieviesti jauni studiju virzieni, kas saistīti ar drošību, un es ceru, ka nākotnē drošības tēma kļūs par obligātu mācību priekšmetu arī pamatizglītības un vidējās izglītības programmās. Drošības izpratnes veicināšana skolēnu un sabiedrības vidū ir būtiska Latvijas nākotnei. Drošībai jābūt daļai no mūsu kultūras, pašsaprotamai vērtībai, nevis tikai piespiedu normai.
10. Kādi ir Jūsu hobiji?
Mans lielākais hobijs ir deja. Kopš bērnības dejoju tautas dejas, un šogad uzsāku otro sezonu TDA “Ritenītis.” Deja ir kā dzīves stāsts – tik daudzveidīga un izteiksmīga, gluži kā drošības joma. Es arī aizraujos ar grāmatu lasīšanu, īpaši par psihoterapiju vai autoru dzīves stāstiem.
Ceļošana un laika pavadīšana brīvā dabā ar draugiem ir manas mīļākās atpūtas formas, savukārt sports ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, kas palīdz saglabāt enerģiju un līdzsvaru.
