Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā tiek pārbaudīta Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīma stabilitāte un dzīvotspēja. “Vagner” vadītāja Jevgēņija Prigožina militārais dumpis un karadarbības izplešanās Krievijas teritorijā ir tikai daži no pēdējā laika pārbaudījumiem, ar kuriem režīmam nākas saskarties. SAB vērtējumā Krievijas režīms joprojām ir stabils, tomēr situācijas dinamika prasa regulāru novērošanu un analīzi. Krievijas sabiedrības nostāja ir viens no indikatoriem, kas var ietekmēt gan Krievijas iekšpolitikas kursu, gan starptautisko attiecību kontekstu.
Krievijas sabiedrība arvien ir politiski apātiska
Lielā mērā aizvien vairāk tendences liecina par Krievijas sabiedrības atsvešinātības izplatību, kas skaidrojama ar diviem apstākļiem. Pirmkārt, sabiedrībā vērojama pieaugoša sociālā apātija un distancēšanās no politiskajiem procesiem valstī (depolitizācija). Otrkārt, izplatītāka kļūst arī savstarpējā sociālā neuzticēšanās, bailes tikt sodītiem par sava personīgā viedokļa paušanu, kas skaidrojams gan ar sabiedrības vairākuma spiedienu, gan ar režīma īstenoto represiju efektu.
Šī tendence ir novērojama arī sociālajās aptaujās, kurās Krievijas sabiedrība ievēro piesardzību, it īpaši, ja tas nesaskan ar valdošo līniju. Atbildot uz jautājumu par vai pret “speciālo militāro operāciju”, Krievijas sabiedrības absolūtais vairākums (75-80%) pauž, ka atbalsta vai drīzāk atbalsta “speciālo militāro operāciju”. Vienlaikus ne tik viennozīmīga aina iezīmējas situācijā, kad jautājumos tiek pieļauta iespēja atturēties no atbildes sniegšanas vai nepieciešams sniegt vērtējumu par vēlamo turpmāko kara gaitu. Šādā situācijā attieksme pret “speciālo militāro operāciju” ir niansētāka:
- Ceturtdaļa sabiedrības (23%) atbalstīja sākotnējo iebrukumu un uzskata, ka operāciju nepieciešams turpināt (atbalstītāji);
- Trešdaļa (32%) jau sākotnēji bijuši pret iebrukumu un uzskata, ka nepieciešams panākt mierizlīgumu (oponenti);
- Lielākā sabiedrības daļa, aptuveni divas piektdaļas (41%) atbalstīja sākotnējo iebrukumu, tomēr uzskata, ka nepieciešams nonākt pie mierizlīguma (neitrālie).
Ir novērojama korelācija starp atbalstu karam, valdībai, prezidentam un masu mediju patēriņa paradumiem. Jo vecāka demogrāfiskā grupa, jo izteiktāks atbalsts “speciālajai militārajai operācijai”, valdībai un personīgi V. Putinam. Šī vecuma grupa lielākoties patērē Krievijas propagandas kanālu sniegto informāciju. Tajā pašā laikā jaunākā Krievijas sabiedrības daļa, kas informāciju lielākoties iegūst digitātālā veidā un māk apiet interneta saturam uzliktos piekļuves ierobežojums, ir visizteiktākie “speciālās militārās operācijas” pretinieki (47%) un neitrālie vērtētāji (41%).
Krievijas iedzīvotāju attieksme pret karu Ukrainā ir skaidrs determinants viedokļiem par citām ar to saistītām tēmām, kā, piemēram, personīgo gatavību ņemt dalību karā, attieksmē pret kriminālatbildību par publisku opozīciju karam vai uzskatam, ka ukraiņi ir daļa no krievu pasaules. Turpretim Krievijas lauku reģionos un nabadzīgākajā sabiedrības daļā karadarbība ir saistīta ar personīgās izdzīvošanas stratēģiju, proti, noteiktu iedzīvotāju dzīves līmenis ir tik zems, ka iesaiste bruņotajos spēkos tiek saskatīts kā ekonomiska nepieciešamība, nevis sakņojas kādā ideoloģiskā vai politiskā pārliecībā.
Atskatoties uz J. Prigožina militāro dumpi, arī tas nav atstājis negatīvu ietekmi uz sabiedrības vērtējumu pret V. Putina režīmu. Drīzāk pretēji – pēc militārā dumpja sabiedrības atbalsts J. Prigožina pozīcijai ir ievērojami krities. Pirms dumpja J. Prigožina pozīciju un viedokli atbalstīja gandrīz puse Krievijas sabiedrības, kamēr pēc – tikai viena piektdaļa. Tikmēr atbalsts Krievijas Aizsardzības ministrijas pozīcijai ir vairākkārt pieaudzis – ja pirms dumpja to atbalstīja tikai viena desmitā daļa Krievijas iedzīvotāju, tad pēc dumpja šis rādītājs jau ir pietuvojies divām piektdaļām sabiedrības.
Protesta vilnis ir mazticams, tomēr nevar pilnībā izslēgt
Lai gan Krievijas sabiedrības attieksme pret karu Ukrainā ir komplicēta un mainās, tā pašlaik neraida signālus par būtiskiem tūlītējiem draudiem Putina režīma politiskajai stabilitātei Krievijā. Pašreiz Krievijā sabiedriskām protesta kustībām nav institucionalizēts raksturs, bet gan vērojamas izolētas individuālas protesta izpausmes (mobilizācijas punktu dedzināšana, emigrācija, izvairīšanās no politiskajiem procesiem un notikumiem u.tml.). Tas savukārt ievērojami mazina iespēju, ka šādas liela mēroga protesta kustības varētu rasties spontāni, lai arī pilnībā šādu scenāriju nevar izslēgt. Drīzāk jebkāda veida sabiedrības iesaiste pret režīmu vērstās aktivitātēs būtu sasaistīta ar kādu no elites grupām un to virzītiem jauniem politiskajiem līderiem.
Kopumā identificējami vairākas ievainojamības un satricinājumi, kas varētu novest pie plašākas konflikta eskalācijas sabiedrībā, piemēram, etniskā spriedze, nepopulāri vai neviennozīmīgi vērtēti lēmumi vai politiski nozīmīgi notikumi, tādi kā vispārējas mobilizācijas izsludināšana vai klaji pārkāpumi Krievijas prezidenta velēšanu norisē 2024. gadā. Tomēr jebkurā gadījumā šie notikumi nav tādi, kas varētu novest pie plaša mēroga nemieriem vai Krievijas režīma nestabilitātes, bet drīzāk radītu vien īslaicīgus satricinājumus.
Maz ticami ir arī liela mēroga protesti, kuru organizēšanā ir iesaistīta kāda no elites grupām, lai piedāvātu alternatīvu V. Putinam. Krievijas sabiedrība kopumā ir atturīga no iesaistes konflikta situācijās starp Krievijas elites grupām, bet drīzāk operē kā piesardzīgi situācijas ārējie novērotāji, pielāgojoties uzvarētājiem. To uzskatāmi demonstrēja J. Prigožina militārais dumpis, kad sabiedrība atturējās no iesaistes konflikta situācijā. Krievijas sabiedrībā vēsturiskā pieredze rāda, ka iesaiste šādās nenoteiktības situācijas un elites grupu savstarpējās cīņās var būt personīgi bīstama un lielākoties nenoved pie nozīmīgām pozitīvām pārmaiņām pašai sabiedrībai. Tomēr nākotnē pie noteiktu apstākļu sakritības Krievijas sabiedrībai varētu būt atslēgas loma politisko pārmaiņu īstenošanai Krievijā.
