2020. gadā lēmums strādāt attālināti vairs nav izvēles brīvība, bet gan nepieciešamība. Pašizolācijas un distancēšanās prasība, kas radusies pandēmijas iespaidā, mainījusi gan nodarbināto, gan darba devēju ierasto ikdienas kārtību. Vai, īstenojot šādu darba modeli, izdodas ievērot darba aizsardzības pasākumus un rūpēties par piemērotas darba vides nodrošināšanu? Kā attālināto darbu veikt produktīvi, vienlaikus saudzējot sevi un savu veselību?
Raksti par šo tēmu
Jau pērn tika pieņemti grozījumi un jaunas normas Darba aizsardzības likumā[1], tajā iekļaujot darba aizsardzības regulējumu arī attālinātajam darbam, lai konkretizētu prasības un gādātu par drošu darba vidi ikvienam nodarbinātajam. Minētajos grozījumos[2] , kuri stājās spēkā šā gada jūlijā, ietverta attālinātā darba definīcija, proti, tas ir darbs un tā izpildes veids, kuru nodarbinātais varētu veikt uzņēmuma ietvaros, pastāvīgi vai regulāri tiek veikts ārpus darba devēja uzņēmuma ietvariem, kā arī darbs, kuru veic, izmantojot informācijas un komunikāciju tehnoloģijas. Par attālināto darbu šā likuma izpratnē netiek uzskatīts darbs, kas tā rakstura dēļ ir saistīts ar regulāru pārvietošanos. Šāds strādāšanas veids nav attiecināms tikai uz darbu ar datoru, bet jebkāda veida darbu, kas tiek veikts ārpus uzņēmuma telpām, piemēram, dažādu lietu izgatavošana vai apstrāde darba devēja rīkojumā.
Tāpat likums papildināts ar darbinieka pienākumu sniegt darba devējam informāciju par attālinātā darba vietas apstākļiem un sadarboties ar darba devēju, lai novērtētu potenciālos darba vides riskus un iespējami novērstu tos. Tas gan mēdz būt sarežģīti, jo Satversmes 96.pants[3] paredz tiesības kā uz privātās dzīves, tā mājokļa un korespondences neaizskaramību, apgrūtinot darba vides iekšējo uzraudzību un darba vides riska novērtēšanu. Lai atvieglotu šo uzdevumu, likumā noteikts – attālinātā darba vides riska novērtēšanu realizē tad, ja nodarbinātais darbu veic dažādās darba vietās, tādējādi prognozējot, kādiem riska faktoriem nodarbinātais varētu tikt pakļauts (tostarp analizējot ergonomiskos riska faktorus, darbu ar datoru, mikroklimatu), nevis fiziski pārbaudot katru darba vietu.
Šogad veiktas izmaiņas arī Ministru kabineta 2009. gada 25. augusta noteikumos Nr. 950 “Nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanas un uzskaites kārtība”[4], nosakot, ka nelaimes gadījumu izmeklēšanas un uzskaites kārtība attiecināma arī uz nelaimes gadījumiem, kuri notikuši, veicot attālināto darbu[5] (līdz grozījumu pieņemšanai bija noteikts, ka nelaimes gadījumu izmeklēšana attiecas uz tiem nelaimes gadījumiem, kuri notikuši ar cietušo, pildot darba vai dienesta pienākumus ārpus uzņēmuma teritorijas vai ārpus noteiktā darba laika, kā arī, atrodoties komandējumā vai darba braucienā).
Ieteikumi darba aizsardzības prasību nodrošināšanai, veicot attālināto darbu:
- Pievērs uzmanību darba vides iekārtošanai – lai saudzētu muguras un sprandas veselību, neatlaidies dīvānā ar klēpjdatoru vai planšetdatoru! Labāk izvēlies strādāt pie galda, kur mugura un rokas atradīsies taisnā leņķī, kā arī klēpjdators vai planšetdators būs novietots nepieciešamajā acu augstumā. Tāpat izvēlies atbilstošu apgaismojumu, lai nebojātu redzi un izvairītos no dažādiem gaismas atspīdumiem uz ekrāna, kā arī pielāgo augumam atbilstošu krēslu ar atzveltni un roku balstiem.
- Arī emocionālajai veselībai ir nozīme – veicot attālināto darbu, izdziest robežas starp personīgo dzīvi un darbu, tāpat nereti tiek aizmirsts par pauzēm, lai izkustētos un atpūstos no pienākumiem, jo mājas apstākļos nav normēta darba laika un ierastās kārtības ritma, darbs vienmēr ir apkārt. Lai atkal atjaunotu robežu starp mājas un darba dzīvi, izmantojot moderno tehnoloģiju priekšrocības, uzstādi regulārus atgādinājumus par nelielām pauzēm visas darbdienas garumā, tādējādi uz brīdi atslēdzot un sakārtojot prātu. Ja iespējams, izveido arī fizisku robežu, nodalot atsevišķu darba un sadzīves telpu.
- Darba devējam jāatceras, ka izolācija un cilvēciskā kontakta ierobežojums negatīvi ietekmē darbinieka garīgo veselību, tāpēc jānodrošina regulāra komunikācija (piemēram, ar video zvana palīdzību) gan ar kolēģiem, gan vadību. Spriedze personīgās un darba dzīves saplūšanas dēļ var rezultēties arīdzan vardarbībā pret ģimenes locekļiem vai suicidālās tieksmēs, tāpēc darba devējiem jāsniedz atbalsta dienesta kontaktinformācija un jāatgādina par citiem iespējamiem atbalsta mehānismiem, lai netiktu ietekmētu ne darba produktivitāte, ne darbinieku veselība un pašsajūta.
Darbs vēl aizvien ir darbs, kaut veikts attālinātā veidā no mājām, un uz to attiecināmi tie paši noteikumi un prasības, par kurām domājam ik dienu, atrodoties fiziskā darba vidē. Vīrusa izplatība globālā mērogā vēl un vēlreiz mums māca – komunikācijas prasmēm, savstarpējai saskarsmei, cieņai pret darbu un darbiniekiem nav derīguma termiņa vai laika ierobežojuma. Attieksme un ieinteresētība aizvien ir svarīga, lai darbinieks būtu spējīgs strādāt veiksmīgi, produktīvi un mērķtiecīgi neatkarīgi no tā atrašanās vietas.
[1] https://likumi.lv/ta/id/26020-darba-aizsardzibas-likums?&search=on
[2] https://likumi.lv/ta/id/310068-grozijumi-darba-aizsardzibas-likuma
[3] https://likumi.lv/ta/id/57980#p96
[4] https://likumi.lv/ta/id/196653-nelaimes-gadijumu-darba-izmeklesanas-un-uzskaites-kartiba
[5] https://likumi.lv/ta/id/315238-grozijumi-ministru-kabineta-2009-gada-25-augusta-noteikumos-nr-950-nelaimes-gadijumu-darba-izmeklesanas-un-uzskaites-kartiba
