“Par drošību” komanda turpina publikācijā “Drošības un aizsardzības nozare: mēs pievēršam uzmanību psihiskajai veselībai” iesākto tēmu par psiholoģiskā atbalsta mehānismu pieejamību un garīgās veselības nozīmi nozares darbībā, šoreiz pievēršoties aktualitātes izvērsumam no sertificētu psihologu un psihoterapeitu viedokļa puses. Vai, pēc ekspertu domām, Latvijā profesionāls atbalsts ir nodrošināts pietiekamā apjomā? Vai sistēmai ir nepieciešamas pārmaiņas?
Ar kādiem riskiem saskaras drošības nozares pārstāvji?
Psihoterapeits un psihosomatiskās medicīnas ārsts Tarass Ivaščenko pauž uzskatu, ka maiņu darbs, kā arī darbs naktīs, regulāra pārstrāde (pārpūle darbā), neregulāras ēšanas paradumi, neskaidri noformulēti veicamie darba pienākumi, bailes iegūt psihiskās saslimšanas diagnozi un zaudēt rīcībspēju ir tikai daži no riskiem, kas saistīti ar drošības nozares speciālistu dzīves ritmu un profesionālo darbību.
Savukārt klīniskā psiholoģe ar pārrauga tiesībām, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite un supervīzore Marina Brice uzskata, ka drošības jomā strādājošie ir viena no profesionāļu grupām, kura ir vairāk pakļauta nopietniem mentālās veselības izaicinājumiem – augstai varbūtībai saskarties ar psiholoģiski smagiem traumatiskiem notikumiem un palielinātam riskam attīstīt trauksmes vai pēctraumas stresa traucējumus (PTST), depresiju un emocionālo izdegšanu, kā arī nonākt līdz pašnāvībai. Nozares specifikas dēļ šiem cilvēkiem ir ļoti liels risks iesaistīties citu personu traumatiskajās krīzēs, nonākt situācijās, kurās sastopas ar nāvi vai nopietnu ievainojumu draudiem, kā arī kļūt par aculieciniekiem apstākļiem, kad cieš citi cilvēki. Darbs šajā jomā ir saistīts ar spriedzi, nepieciešamību darboties ātri, strādāt komandā un maiņās, pieņemt atbildīgus lēmumus, tādējādi ievērojami palielinot slodzi garīgajai veselībai.
Kāpēc mēs nevēršamies pēc palīdzības? Kādas ir sekas?
T.Ivaščenko uzsver – sabiedrībā aizvien vēl saglabājusies aizpriedumainība pret cilvēkiem ar diagnozi, tādējādi personas, kurām patiešām nepieciešams atbalsts, izvairās runāt par savu problēmu un vērsties pēc palīdzības. Ilgstoša simptomu ignorēšana, bailes pazaudēt reputāciju un griezties pie speciālista var realizēties pašārstēšanā un emocionālo sāpju remdēšanā, izmantojot atkarību veicinošus palīgus – alkoholu, tabakas izstrādājumus, narkotiskās vielas vai pat stimulatorus. Dažkārt centieni tikt galā ar iekšējiem pārdzīvojumiem var izpausties arī kā riskanta uzvedība vai citi neveselīgi paradumi, piemēram, “binge eating”, “binge watching”, samazināts vai sabojāts miega un nomoda režīms. Pēc Dr. Tarasa Ivaščenko uzskatiem un pieredzes, cilvēkus no palīdzības un psihoemocionāla atbalsta meklēšanas attur arī bailes par kolēģu vai radinieku viedokli, reakciju un bažas par savu datu konfidencialitāti.
M. Brice izceļ vēl vienu pastāvošu riska faktoru – lielākā daļa šajā jomā strādājošo ir vīrieši. Pētījumos atklāts, ka, saskaroties ar traumatiskiem notikumiem, tieši vīrieši sabiedrībā plaši izplatītu pieņēmumu dēļ (proti, vīrietim jābūt stipram, viņam jāsavalda savas emocijas un pašam jātiek galā ar grūtībām, bet vēršanās pēc palīdzības ir vājuma pazīme) izvairās meklēt profesionālu atbalstu un atklāti runāt par saviem pārdzīvojumiem, nereti izvēloties neveselīgas grūtību pārvarēšanas stratēģijas, kā izlādēt savas emocijas, piemēram, alkohola vai citu atkarību izraisošu vielu lietošanu, agresīvu braukšanu un vardarbīgu uzvedību, kas var pasliktināt mentālo veselību, izraisot virkni nopietnu problēmu, tostarp pašnāvības. Tāpēc īpaša vērība jāpievērš tam, kā mainīt šos izkropļotus priekštatus jeb stigmas sabiedrībā kopumā – izglītojot, vairojot izpratni un apgūstot metodes, kā rūpēties par garīgo veselību, vairot psiholoģisko spēku un nostiprināt atziņu, ka vērsties pēc palīdzības ir normāli.
Kā sagatavot drošības nozares speciālistus gaidāmajām grūtībām?
Pēc M.Brices uzskatiem, svarīga ir profesionālā atlase, kas pastāv visās darbības jomās drošības nozarē, jo tur īpaša uzmanība pievērsta tam, lai atlasītu cilvēkus ar augstu toleranci pret paaugstinātas spriedzes situācijām, ar labām spējām regulēt savas emocijas un rīkoties stresa situācijās pārdomāti, nevis impulsīvi.
Tāpat būtiska ir psihoizglītošana par tipiskām cilvēka reakcijām uz traumatiskiem notikumiem, emocionālas izdegšanas pazīmēm, veidiem, kā izpaužas depresija vai PTST – nozares psiholoģiskajām grūtībām, ar kurām jomā strādājošie varētu saskarties, pildot savus profesionālos pienākumus. Tas ļauj cilvēkiem vieglāk atpazīt pazīmes vai simptomus, kas liecina – nepieciešams meklēt sertificētu palīdzību un atbalstu. Ir svarīgi informēt par pašnāvības riskiem, pazīmēm un palīdzības iespējām, tādējādi palielinot vērīgumu pret indivīdiem, kuri, iespējams, plāno veikt pašnāvību, un mazinot personu, kuras apsver domu par pašnāvību, bezizejas sajūtu.
Pamatojoties uz M.Brices teikto, profesionāļu izglītošanā obligāti jāiekļauj arī informācija par iespējām vairot savu psiholoģisko spēku un stresa noturību, pilnveidot emociju regulāciju, un tam jābūt apvienotam ar praktisku iemaņu un prasmju apguvi un trenēšanu – tādā veidā izglītošana ir viens no efektīvākajiem paņēmieniem iespējamu psiholoģisku problēmu un traucējumu attīstības prevencijā. Jāpiezīmē, ka šāda veida izglītošanai jābūt regulārai, kā tas ir īstenots Nacionālo bruņoto spēku (NBS) un Iekšlietu ministrijas Veselības un sporta centra (VSC) psiholoģiskā atbalsta nodaļā.
Kur vērsties psiholoģiskā atbalsta meklējumos? Vai Latvijā pastāvošā sistēma piedāvā pietiekoši profesionālus risinājumus?
Dr.Ivaščenko norāda uz problēmu – lai gan Latvijā ir vairākas medicīnas iestādes, kur vērsties pēc psiholoģiskā atbalsta, joprojām nav pietiekami daudz profesionālā atbalsta un pilnveides grupu, kur cilvēks varētu mācīties runāt par savām emocijām, saprast un izpaust tās skaļi. Izdegšana mūsu sabiedrības kārtībā tiek uztverta kā “ar dzīves grūtībām saistītas problēmas” (z73 pēc SSK-10), un arī ārstēšanas programmu apmeklējums, kas paredz psihiatra konsultācijas un iesaisti, bieži vien tiek atstāsts kā pēdējais variants. Diemžēl daži psihoemocionālā atbalsta mehānismi (piemēram, psihoterapeita konsultācijas) Latvijā ir salīdzinoši dārgi, un tos apdrošināšana parasti nesedz, kā arī valsts apmaksāto psihiatru ļoti bieži atliek uz momentu, “kad būs pavisam slikti”, vēl vairāk attālinot no risinājuma un palīdzības meklēšanas.
Kā norāda eksperte M.Brice, profesionāla psiholoģiskā atbalsta pieejamība (īpaši drošības jomā strādājošiem) ir ļoti nozīmīgs aspekts mentālās veselības saglabāšanā. Iespēja saņemt bezmaksas psihologa konsultāciju, lai atrisinātu akūtu problēmu vai saņemtu palīdzību krīzes situācijā, ir viens no būtiskākajiem nosacījumiem emocionālas izdegšanas, smagu psiholoģisku reakciju uz piedzīvoto un paliekošo traucējumu attīstības profilaksē. Tādu individuālo konsultāciju pieejamību nodrošina gan militārie psihologi NBS, gan psihologi Iekšlietu ministrijas VSC, turklāt militārie psihologi nodrošina šīs konsultācijas ne tikai karavīriem, bet arī viņu tuviniekiem.
Kas būtu jāmaina atbalsta sistēmas kārtībā un funkcionalitātē?
Kā uzskata Dr. Tarass Ivaščenko, lai uzlabotu pašreizējo situāciju psihoemocionālās veselības jomā, jāveic organizatorisku pasākumu kopums – nepieciešama iniciatīva un resursi gan no valsts, gan indivīda puses, jābūt izvirzītiem skaidriem standartiem un stabilai sistēmai, kura monitorē psihoemocionālo atbalsta mehānismu funkcionaliāti nacionālā mērogā. Tāpat psihoemocionālās veselības uzraudzībai ir vajadzīga interdisciplināra pieeja, proti, vairāku ekspertu iesaiste, ārstējot vienu cilvēku. Nereti saskaramies ar situācijām, kad pareizās diagnozes meklējumos persona vēršas tikai pie viena speciālista, taču patiesībā problēma slēpjas daudz dziļāk, tāpēc ir vajadzīga vairāku profesionāļu piesaiste ārstniecības procesam, piemēram, mijedarbība starp ģimenes ārstu, neirologu, psihiatru, psihoterapeitu vai psihosomatiskās medicīnas speciālistu un fizioterapeitu.
