Latvijas Policijas akadēmija ir bijusi daudzu prasmīgu, talantīgu un veiksmīgu profesionāļu pirmais atspēriena punkts. Taču akadēmijas nozīme un sniegtais ieguldījums drošības un tiesībsargājošā jomā līdz galam nav aptverts un pienācīgi izstāstīts. Tāpēc medijs “Par drošību!”, sadarbojoties ar policijas vēsturnieku Alvilu Zaueru un Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanas koordinācijas nodaļas virsprokuroru, akadēmijas absolventu Juri Jurisu, uzsāk rakstu sēriju, kas veltīta Latvijas Policijas akadēmijas izpētei no pirmsākumiem līdz likvidācijai.
Pirmais raksts par izglītības iestādes vēsturisko attīstību, darbības mērķiem un policista profesijas apgūšanu pirmās Latvijas brīvvalsts laikā.
Kā par policistu kļuva pirmās brīvvalsts laikā?
Vēsturnieks stāsta, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā nebija augstākās izglītības policijas akadēmijas vai citas izglītības iestādes. Bija tikai Policijas skola un tādi policijas darbinieki, kas izstudējuši jurisprudenci Latvijas Universitātē vai kuriem bija cita augstākā izglītība, bet policijas izglītība bija profesionālā līmenī. Laikā pēc Pirmā pasaules kara bija daudz kara veterānu ar dažāda līmeņa militāro izglītību vai tādi, kam bija Cariskās Krievijas policijas pieredze un kas galvenokārt (īpaši augstākā līmeņa vadītāji) bija strādājuši ārpus Latvijas – Maskavā, Pēterburgā un dažādās Krievijas guberņās. Šādi kadri dominēja policijas ierindas un komandējošā sastāvā divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu sākumā. Trīsdesmito gadu otrajā pusē parādījās arvien vairāk jaunu cilvēku bez iepriekšējā laikmeta pieredzes. Tad arī pieauga policijas skolas, kur sagatavoja policijas darbiniekus, cēla to kvalifikāciju, organizējot kursus dažādās jomās, loma.
“Ja šobrīd jaunietis, kas ir pabeidzis augstskolu, dodas uz policiju, viņam ir gadu jāmācās. Bet tolaik pirmos policistus sagatavoja 1919. gada vasarā Rīgā, Prefektūras namā. Sagatavošana ilga nedaudz vairāk par mēnesi. Bija tūlītējā vajadzība pēc kārtības sargiem, bet laika ilgām apmācībām trūka. Tā arī tika sagatavoti pirmie policijas “kadri” vispirms jau atbrīvotās Rīgas policijai. Protams, bija lielu “kadru” mainība, arī 1920. gados daudzi bija neapmierināti ar saņemto algu,” norāda Zauers.
Viņš arīdzan stāsta, ka 1930.gados bijusi līdzīga situācija kā šobrīd – ja vīrietis atnāk ar militāro sagatavotību, viņam jāiziet policijas skolas kurss. Kad tas izdarīts, darbu var sākt kā kārtībnieks, vēlāk jāiziet papildus kursi. Mūsdienās to sauc par kvalifikācijas celšanu.
Akadēmijas izveide
Kā norāda Alvils Zauers, Policijas akadēmijas izveidi varētu uzskatīt par iepriekšējā Padomju Savienības mantojuma turpināšanu pavisam jaunā situācijā. Atstātais mantojums bija Policijas (Milicijas) skola – Minskas augstskolas filiāle Latvijā. Būtībā šie cilvēki, kas Padomju Latvijas laikā strādāja Milicijas izglītības jomā, noorganizēja Policijas akadēmiju.
“Protams, ka zinības, ko viņi sākotnēji mācīja, bija pamatos pārņemtas no Padomju Savienības. Ierobežotībā dzīvojot, citas pieredzes un alternatīvu zināšanu nebija. Taču toreiz gan laiks, gan cilvēki ļoti strauji mainījās,” secina Zauers.
Publiskajos avotos pieejamā informācija liecina, ka Latvijas Policijas akadēmija ir dibināta 1991. gada 22.maijā kā LR Iekšlietu ministrijas akadēmija. Savukārt 1992. gada 4.maijā tiek pieņemts Policijas akadēmijas nosaukums. Uz jautājumu, vai, ņemot vērā Iekšlietu ministrijas akadēmijas statusu, mainījās arī izglītības saturs, policijas vēsturnieks atbild: “Manuprāt, doma bija šo akadēmiju veidot par neatkarīgāku iestādi, nevis tiešā veidā pakļautu Iekšlietu ministrijai. Pilnīgi neatkarīga institūcija un neatkarīga augstskola tolaik nevarēja būt, jo tā gatavoja cilvēkus Iekšlietu sistēmai.”
Pirmsākumi
Zauers atzīmē, ka sākotnēji akadēmijā cilvēki tikai gatavoti vienīgi policijas vajadzībām. Viss pārējais – dažādi kursi, vēlāk arī publisko tiesību plūsma – nāca tikai pēc tam, kad akadēmijas darbība paplašinājās.
Kas attiecas uz tālaika absolventiem – ja students bija absolvējis akadēmiju kā policijas darbinieks un studiju laikā ieguvis valsts budžeta apmaksātu vietu, kā arī citas ērtības, tad viņam bija jāstrādā attiecīgais laiks policijā. Vēlāk arī civilpersonas varēja iegūt tiesībzinātņu izglītību, neesot saistītas ar Iekšlietu sektoru – tādēļ parādījās publisko tiesību plūsma, kas bija diezgan apjomīga un savulaik akadēmijai kalpoja kā būtisks finansiālais avots.
Nemitīga attīstība un skaidrs darbības virziens
Juris Juriss norāda, ka, viņaprāt, jau no pašiem pirmsākumiem akadēmijas vadībai bija ļoti loģisks, saprotams attīstības modelis. Arī nepieciešamā stingrība attiecībā uz mācību procesu un disciplīnas esamību kā militarizētai vienībai jau bija nostiprināta, valdīja skaidrība.
No atmiņām viņš secina, ka relatīvi īsā laika periodā no 1994. līdz 1999. gadam (un arī vēlākos gados, jo pats akadēmijā bijis docētājs, pasniedzot kriminālistikas kursu) akadēmija attīstījās diezgan strauji un dinamiski. Taču jāpiemin, ka valstī 1990. gadu vidus neiezīmējās ar tehnoloģiskām un aprīkojuma iespējām kā šobrīd mēs to redzam.
“Atceros, ka kriminālistikas apakškursā bija tāds priekšmets kā policijas tiesības, kurā mēs apskatījām mobilo tālruni un tā iespējas. Labākajā gadījumā tālaika studentam pie sāniem varēja būt peidžeris,” atminoties savus studiju gadus, stāsta Juriss.
Pēc viņa domām, noteikti varēja redzēt akadēmijas nemitīgo attīstību un dinamiku, tika domāts par divām savienojamām jomām – militāro disciplīnu un profesionāļu radīšanu izmeklēšanas un operatīvās darbības jomā. Operatīvās darbības speciālistu sagatavošana ļoti specifiski iezīmēja akadēmijas stingro nostāju, ieņemot noteiktu nišu izglītības sistēmā.
“Tā bija fundamentāla priekšrocība attiecībā pret citām tā brīža augstskolām – vismaz tā domājām mēs, Policijas akadēmijas studenti. Tik plašas iespējas lasīt, kā to šobrīd ir iespējams darīt internetā, mums, saprotams, nebija,”
norāda Juris Juriss.
Turpinājums sekos. Otrā daļa – par laiku līdz likvidācijai.
