Jau agrāk ticis runāts par to, kā Rietumeiropā un ik pa laikam arī citur Eiropas Savienībā valstis “mīkstina” savu nostāju Krievijas agresijas un tās sankciju sakarā vai publiski pauž nosodījumu, aizmuguriski turpinot strādāt pie Krievijas naudas apguves. Nesen arī Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņoja, ka “Baltijas valstu un Polijas līderi esot rusofobiski un ka tie uzstājot uz nevajadzīgi stingru nostāju pret Maskavu paranojas dēļ.“ Taču – kas varētu būt par iemesliem šādām politiķu domām? Kāpēc valstis, kas saskārušās tieši ar Krievijas agresiju, domā līdzīgi, taču tālāk “no frontes” domas ir citādas?
“Nord Stream 2” piemērs
Kopš Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija saindēšanas pagājušā gada augustā un viņa turpmākās rehabilitācijas kādā Berlīnes slimnīcā pretrunīgi vērtētais gāzes vada projekts starp Krieviju un Vāciju ir saņēmis pastiprinātu preses uzmanību.
Gāzes vads “Nord Stream 2”, Vācijas kopīgais enerģētikas projekts ar Krievijas gāzes kompāniju Gazprom, nodrošinātu Rietumeiropai papildu gāzes plūsmas (līdz 110 miljardiem kubikmetru gadā[1]) tieši no Krievijas caur Baltijas jūru. Šajā sadarbībā Vācija ir nolēmusi saņemt Krievijas gāzi par pazeminātām cenām apmaiņā pret tās labvēlīgajām attiecībām enerģētikas jomā, vienlaikus gūstot ienākumus, pārdodot šo gāzi Rietumeiropai [2].
Kādas būs sekas?
Projekta attīstība turpinās pastiprināt Rietumeiropas atkarību no Krievijas gāzes un padziļināt politisko, ekonomisko un ārpolitisko plaisu starp Austrumu un Rietumu valstīm Eiropas Savienībā un NATO. Tā arīdzan ļaus Krievijai apiet tādas valstis kā Polija un Ukraina, atstājot šīs valstis neaizsargātākas pret stingrās ietekmes taktikas izmantošanu, lai apspiestu politisko atbalstu. Cauruļvads ir veicinājis pretreakciju, tostarp ASV sankcijas, kas paredzētas, lai aizkavētu projekta īstenošanu, kas varētu apdraudēt reģionālo drošību Eiropā. Te jāpiebilst, ka arī ASV, kas atrodas relatīvi tālu no “frontes”, uzsver šī projekta negatīvās sekas un iestājas par NATO, ES un Ukrainas aizsardzību, neturpinot šo projektu.
Kā “Nord Stream 2” ietekmē Baltijas valstis?
Baltijai šī Austrumu un Rietumu plaisa ir satraucoša, jo Rietumeiropas valstīm ir tendence ieņemt daudz maigāku nostāju attiecībā uz Krieviju. Rietumeiropa, kas iet jebkurā virzienā uz ciešāku sadarbību un ekonomisko integrāciju ar Krieviju, varētu iedrošināt Krieviju un mīkstināt Eiropas Savienības (ES) nostāju. Bez solidaritātes Eiropas Savienībā Austrumeiropa un Baltija būtu vājākā pozīcijā ekonomiski un politiski. Tāpat arī šis solidaritātes trūkums starp rietumeiropiešiem attiecībā uz Austrumu sabiedrotajiem varētu vājināt NATO uzticamību, jo Austrumu flanga valstis, iespējams, nespēs paļauties uz spēcīgu reakciju no savu Rietumeiropas sabiedroto puses.
Jāņem vērā, ka Baltija kopā ar Poliju un Ziemeļvalstīm ir projekta vokālie pretinieki. Baltijas valstīs “Nord Stream 2” mazāk attiecas uz energoapgādes drošību, bet gan vairāk uz militāro drošību. Pēc tam, kad Baltijas valstis bija smagi strādājušas, lai izbeigtu Gazprom vertikālo monopolu valstu teritorijā un dažādotu to energoapgādi, tām nav jāuztraucas par gāzes tranzīta maršrutiem un gāzes piegādēm. Bet “Nord Stream 2” rada ļoti nopietnus draudus valsts sagrābšanai Vācijas enerģētikas nozarē, kas varētu vēl vairāk neitralizēt Berlīnes solidaritāti NATO.
Kāpēc Vācija turpina virzīt šo projektu?
Vienkārši sakot – ekonomiskā vara un ietekme pār kaimiņiem Eiropā. Tā pamatlīmenī “Nord Stream 2” gāzes vads, kas darbojas paralēli vecākajam “Nord Stream” cauruļvadam, piegādātu gāzi, lai palīdzētu Vācijai pavirzīties uz priekšu, jo tā īsteno savu savdabīgo “Energiewende” politiku. Ņemot vērā, ka Vācija ir pakāpeniski likvidējusi akmeņogles un kodolenerģiju par labu vējam un saules enerģijai, cenas ir pieaugušas, un atsevišķas mājsaimniecības ir uzņēmušās šo izmaksu smagumu. Gāzes vads “Nord Stream 2” sniedz iespēju ne tikai segt īstermiņa izmaksas, kas rodas, pārejot uz tikai un vienīgi atjaunojamās enerģijas tirgu, bet arī padarīt Vāciju par tranzīta centru lētai Krievijas gāzei uz Rietumeiropas kaimiņiem [3].
Krievijas uzņēmumu amati Rietumeiropas ministriem un amatpersonām
Kā liecina publiskajā telpā pieejamā informācija, bijusī Austrijas ārlietu ministre Kārina Kneisla apstiprināta kā neatkarīga direktore Krievijas naftas kompānijas “Rosņeftj” direktoru padomē. Viņa pievienojusies bijušajam Vācijas kancleram Gerhardam Šrēderam, kas padomes priekšsēdētāja amatā atrodas kopš 2017. gada, un Matiasam Varnigam (Matthias Warnig), kurš, sākot no 2014. gada, ieņem priekšsēdētāja vietnieka amatu “Rosņeftj” direktoru padomē. Jāpiebilst, ka Matiass Varnigs savu karjeru sāka kā komunistiskās Austrumvācijas specdienesta “Stasi” darbinieks, kurš strādāja kopā ar tālaika KGB virsnieku Vladimiru Putinu.
Arī bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders (Gerhard Schröder) tika iecelts par “Rosņeftj” direktoru bez izpildpilnvarām, lai sasniegtu daļu no uzņēmuma plāniem, proti, palielinātu valdes locekļu skaitu no deviņiem līdz vienpadsmit.
“Rosņeftj” ir pasaulē lielākā naftas akciju sabiedrība, un to vada Krievijas prezidenta Vladimira Putina sabiedrotais Igors Seņins, kurš līdz 2012. gadam bija premjerministra vietnieks. Kompāniju skārušas Rietumu sankcijas pēc Krievijas veiktās Ukrainas Krimas reģiona aneksijas un tās atbalsta prokrieviskajiem separātistiem Ukrainas austrumos.
Šāda amatu dāvāšana (faktiski alga par atbalstu) Vācijas, Austrijas un citu Rietumeiropas valstu amatpersonām var norādīt tikai uz divām lietām – Rietumeiropas naivumu un Krievijas ietekmes paplašināšanos Eiropā. Baltijas valstīm un citām valstīm, kas cietušas no Krievijas agresijas, šis ir brīdinošs signāls.
[1] https://balticsecurity.eu/stopping_nord_stream/
[2] https://warsawinstitute.review/issue-2-2020/the-battle-over-energiewende-will-berlin-defend-its-energy-influence-in-europe/
[3] https://www.fpri.org/article/2020/12/nord-stream-2-germanys-faustian-bargain-with-gazprom-and-why-it-matters-for-the-baltics/
