Kiberdrošība jeb informācijas tehnoloģiju drošība ir visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas elements, procesu un prakses kopums, kas paredzēts datoru, serveru, mobilo ierīču, elektronisko sistēmu, tīklu, programmu un datu aizsardzībai pret nesankcionētu piekļuvi, uzbrukumiem un bojājumiem.
Arvien lielāka nozīme tiek piešķirta kiberdrošības īstenošanai ikvienas fiziskas personas ikdienā, jo nesankcionēta piekļuve jebkāda veida sensitīvai informācijai (piemēram, finanšu datiem vai intelektuālajam īpašumam) var radīt negatīvas sekas un zaudējumus.
Kā minēts Aizsardzības ministrijas izveidotajā informatīvajā ziņojumā “Latvijas kiberdrošības stratēģija 2019. – 2022. gadam”[1], valsts kiberdrošības politikas ideāls ir brīva un uzticama kibertelpa, kas garantē valstij un sabiedrībai nepieciešamo pakalpojumu drošu un nepārtrauktu saņemšanu, kā arī cilvektiesību ievērošanu gan fiziskajā, gan virtuālajā vidē.
Latvijas kiberdrošības pārvaldības sistēmā ir iesaistītas tādas valsts pārvaldes institūcijas kā Aizsardzības ministrija, kas līdzdarbojas starptautiskās sadarbības nodrošināšanā un koordinē informācijas tehnoloģiju drošības un aizsardzības politikas veidošanu un īstenošanu, Ārlietu ministrija, kas ir atbildīga par starptautisko sadarbību, kā arī Ekonomikas ministrija, kas izstrādā ekonomikas politiku un nodrošina inovāciju attīstību.
Nacionālās informācijas tehnoloģiju drošības padome (NITDP), kuras darbību nodrošina Aizsardzības ministrija, ir centrālā nacionālā institūcija valsts un privātā sektora informācijas apmaiņai un sadarbībai kiberdrošības jomā. Tās uzdevums ir koordinēt kiberdrošības politikas izstrādi, veicamo uzdevumu plānošanu un veikšanu. Turpretī Digitālās drošības uzraudzības komitejas (DDUK), kuras darbība rit aizsardzības ministra uzraudzībā, uzdevums ir veikt Fizisko personu elektroniskās identifikācijas likumā[2] noteiktās uzraudzības institūcijas funkcijas un uzdevumus, kā arī uzraudzīt un reģistrēt kvalificētus vai kvalificētus paaugstinātas drošības elektroniskās identifikācijas pakalpojuma sniedzējus un to sniegtos pakalpojumus.
Līdz ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) attīstību gan Latvijā, gan ārvalstīs, ir pamatoti runāt par digitālas sabiedrības veidošanos, kur IKT risinājumiem ir būtiska loma valsts pārvaldībā. Balstoties uz Centrālās statistikas pārvaldes datiem[3], 2018. gadā datoru lietoja 99,8 %, bet internetu – 99,6 % Latvijas uzņēmumu, taču tīmekļa vietne tika konstatēta 63,0 % uzņēmumu.
Noderīgi informācijas resursi:
Reglamentējošie akti un likumi:
- Informācijas tehnoloģiju drošības likums (https://likumi.lv/ta/id/220962-informacijas-tehnologiju-drosibas-likums)
- Digitālās drošības uzraudzības komitejas nolikums (https://likumi.lv/doc.php?id=286009)
- Kārtība, kādā tiek nodrošināta informācijas un komunikācijas tehnoloģiju sistēmu atbilstība minimālajām drošības prasībām (https://likumi.lv/ta/id/275671-kartiba-kada-tiek-nodrosinata-informacijas-un-komunikacijas-tehnologiju-sistemu-atbilstiba-minimalajam-drosibas-prasibam)
- Elektronisko dokumentu likums (https://likumi.lv/doc.php?id=68521)
- Fizisko personu elektroniskās identifikācijas likums (https://likumi.lv/ta/id/278001-fizisko-personu-elektroniskas-identifikacijas-li%E2%80%A6)
[1] https://www.mod.gov.lv/sites/mod/files/document/kiberstrategija.pdf
[2] http://m.likumi.lv/doc.php?id=278001
[3] https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/zinatne-ikt/datori-internets/galvenie-raditaji/informacijas-un-komunikacijas-tehnologijas
