Inspekcijā mēdz vērsties darba devēji, izglītības iestāžu pārstāvji, publiski pieejamu telpu īpašnieki un citas organizācijas, kurām kādu apstākļu dēļ ir radusies nepieciešamība uzraudzīt telpas, kurās cilvēki sagaida ievērojami lielāku sava privātuma respektēšanu, piemēram, tualetēs, dušas telpās, ģērbtuvēs u.c. Viņi vēlas noskaidrot, vai šāda videonovērošana (datu apstrāde) ir pieļaujama. Parasti to pamato ar nepieciešamību:
- novērst zādzības vai huligāniskas darbības, īpaši tad, ja tās notikušas jau vairākkārt;
- uzraudzīt telpu stāvokli;
- ātri reaģēt uz negadījumiem.
- Darba devējs uzstāda videonovērošanas kameru darbinieku ģērbtuvēs, lai novērstu darbinieku personisko mantu zādzības.
Vienlaikus Inspekcija saņem arī iedzīvotāju jautājumus un ziņojumus par kamerām, ko viņi ir ievērojuši šādās vietās. Cilvēkiem rodas bažas, ka šāda videonovērošana aizskar viņu un citu personu privātumu, jo viņi paļaujas uz to, ka šādās telpās netiks novēroti.
Kā apliecina arī iedzīvotāju negatīvā reakcija uz šādu organizāciju rīcību, privātas telpas tiek uzskatītas par tādām, kurās apmeklētāji sagaida augstu sava privātuma aizsardzību. To novērošanu var uzskatīt par iejaukšanos apmeklētāju tiesībās. Visbiežāk kameru uzstādīšanu organizācijas (pārziņi) pamato ar leģitīmajām interesēm aizsargāt savu īpašumu un nodrošināt kārtību tajā. Taču, veicot šāda tiesiskā pamata piemērošanai nepieciešamo līdzsvarošanas testu[1], izrādās, ka tiesības uz privātumu šādos gadījumos ir svarīgākas par organizācijas interesēm, tāpēc kameras šādās telpās uzstādīt nedrīkst.
Izņēmums šādai apstrādei var būt situācijas, kad apstrāde nepieciešama personas vitālo interešu jeb dzīvības un veselības aizsardzībai. Piemēram, slimnīcas ģērbtuvē, kurā pacienti noģērbjas pirms izmeklējuma, var tikt uzstādīta kamera, ja to parasti izmanto pacienti, kuru veselības stāvoklis var pēkšņi pasliktināties. Šādā gadījumā kamera ģērbtuvē varētu tikt uzstādīta, nodrošinot šauru tās leņķi un zemu attēla izšķirtspēju, fiksējot tikai kustību vai kustības trūkumu, lai nekavējoties reaģētu, ja pacientam nepieciešama palīdzība.
Pat ja organizācija informē par to, ka kādā konkrētā vietā veic videonovērošanu, tas nenozīmē, ka cilvēku privātuma gaidas tiek ievērotas. Proti, brīdinājuma zīmei par videonovērošanu nav nozīmes, ja tā tiek uzstādīta vietā, kur cilvēks objektīvu iemeslu dēļ nesagaida, ka tiek veikta videonovērošana. Tāpat aizliegumu veikt šādu telpu novērošanu nemaina tas, ka organizācija kameras plānojusi novietot leņķī, kas novēro salīdzinoši neitrālākas telpas zonas (piemēram, labierīcību telpā kameras vēršot tikai uz izlietnēm, bet ne tualetes kabīnēm).
Ja organizācija konstatē, ka savu interešu nodrošināšanai ir nepieciešama šādu telpu novērošana, ir jāmeklē alternatīvi līdzekļi, kas varētu sniegt līdzīgu rezultātu, pārmērīgi neiejaucoties personu privātumā. Tā, piemēram, gadījumos, kad organizācija vēlas fiksēt cilvēkus, kas izdarījuši prettiesiskas darbības kādā no šādām telpām, tā var uzstādīt kameru ārpusē, piemēram, gaitenī blakus šai telpai. Tādējādi var fiksēt telpas apmeklētājus un noskaidrot cilvēku loku, kas varētu būt izdarījuši šo pārkāpumu.
Būsim pateicīgi, ja skaidrojuma kvalitātes novērtēšanas nolūkos aizpildīsiet šo aptauju – https://www.visidati.lv/aptauja/10413182/
[1]Inspekcijas sagatavotais skaidrojums par līdzsvarošanas testu pieejams šeit: https://www.dvi.gov.lv/lv/jaunums/dviskaidro-parzina-legitimas-intereses-ka-tiesisks-pamats-personas-datu-apstradei-lidzsvarosanas-Tests
