“Par drošību!” papildina ar jaunu stāstu mūsu rakstu sēriju – “Drošībnieka profils”. Mēs iepazīstam motivējošus Latvijas cilvēkus, kuriem drošība ir pirmajā vietā. Dažādas personības, unikāli pieredzes gājumi un neskaitāmi drošības aspekti. Ivars Nažinskis savu nākotni nesaistīja ar drošības nozari, tomēr ilgi gaidītais Padomju Savienības sabrukums ievirzīja dzīvi uz jaunu pusi. Drošības nozares gājumu Ivars uzsāka dienējot Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes apvienībā “Apsardze” kā inspektors-kinologs un turpināja pieredzi papildināt 20 gadus strādājot dažādās valsts drošības iestādēs, bet šobrīd darba gaitas turpinās kā drošības dienesta speciālistam privātajā sektorā. Tālākajā rakstā iepazīsim Drošības profesionāļu asociācijas biedru Ivaru Nažinski tuvāk.
1. Kā Jūs nonācāt līdz drošībai? Vai tas bija bērnības sapnis vai apstākļu sakritība?
Nonākšana drošības nozarē bija sakritība. Jaunībā biju mācīts kā plaša profila traktorists – mašīnists. Pēc kā var secināt, ka man ar drošības lietām nebija nekas saistāms. Tomēr, pienākot Padomju Savienības izjukšanai, bija jāsāk meklēt citi varianti, jo viss iepriekš darītais beidzās. Apstākļi sakrita un Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes apvienībā “Apsardze” uzsāku dienestu par inspektoru-kinologu. Esmu bijis arī Zemessardzē un tā viss arī līdz šim laikam ir turpinājies, gūstot pieredzi no dažādām spēka struktūrām. Šobrīd pēdējos gadus strādāju privātajā sektorā.
2. Vai varat īsumā izstāstīt, kāds ir Jūsu pieredzes gājums? Kas Jums liekas kā svarīgākie pagrieziena punkti Jūsu pieredzē?
Es, manuprāt, 1995. gadā sāku dienēt Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes apvienībā “Apsardze”, kuram papildus izjutu jaunības maksimālismu, kad visur gribēju iet, skriet un darīt. Dažus gadus nostrādājot apvienībā “Apsardze”, pienāca brīdis apvienības reorganizācijai un tā tika privatizēta. Šajā momentā bija jāsāk domāt vai iet strādāt uz privātajām struktūrām, vai doties uz Valsts policiju, uz kuru arī mani uzaicināja. Pēc vairāku gadu dienesta Valsts policijā, manas gaitas sākās valsts drošības iestādēs. Gandrīz 20 gadu dienests VDI deva unikālu pieredzi. Pienākot laikam priekš izmaiņām, aizgāju prom no VDI un sāku strādāt privātajā sektorā par Drošības dienesta specialistu.
3. Kur Jūs mācījāties?
Paralēli dienējot Valsts policijas apvienībā “Apsardze”, pabeidzu neklātienes studijas Jūrmalā, kādreizējā Kauguru policijas skolā. Vēlāk, strādājot Valsts policijā, vajadzēja izvēlēties starp jaunām studijām vai palikšanu seržanta pakāpē. Izvēlējos iegūt augstāku izglītību, tādēļ iestājos un absolvēju Latvijas policijas akadēmiju. Protams, studēju neklātienē, vienlaicīgi esot dienestā Valsts policijā kā iecirkņa inspektors. Uzskatu, ka tas bija pozitīvs lēmums studēt paralēli darbam, jo bija zināms un saprotams, ko grib un vajag studēt. Pēc tam ir bijuši kvalifikācijas celšanas kursi, ar ārvalstu partneriem dažādas apmācības, un kopš strādāju privātajā sektorā pats vairāk skatos, kas ir nepieciešams.
4. Kas Jums patīk visvairāk drošības nozarē?
Jaunībā, iestājoties policijā, bija daudz apmācību, kas visvairāk pievērsa manu uzmanību. Adrenalīns uzturēja modrību un interesi. Lekšana, skriešana, sagatavošanās un ļoti labi instruktori motivēja iziet šos dažādos kursus. Pēc tam, lēnām pārejot vairāk uz kabineta darbu, stipri mazāk ir interese un aizrautība. Pieredze izveidojas un jau var salīdzināt, kas ir sanācis vai nav sanācis. Tomēr ar laiku iestājas nogurums, rutīna un apnikums, tādēļ ir nepieciešama maiņa. Nonākot pie šī secinājuma pārgāju uz privāto sektoru, kurā tika izjusts jauns izaicinājums – salikt iegūtās zināšanas no dažādām valstīm un valsts iestādēm kopā ar privāto sektoru. Šeit ir jāiegūst konkrētāks rezultāts ar daudz pieticīgākiem līdzekļiem. Nav plaša teritorija, kurā strādāt, bet ir konkrēti viens vai divi uzņēmumi. Nepieciešamajam virzienam ir jāpielāgojas un konstanti sevi jāizaicina, jo viss ir stipri konkrētāk. Protams, arī atalgojuma ziņā privātā struktūra ir pretimnākošāka vieta, taču ir nepieciešama pieredze, lai pie tā tiktu.
5. Kas ir tas notikums vai moments, kurš visspilgtāk ir palicis prātā no Jūsu pieredzes?
No pozitīviem momentiem palicis prātā ir savlaik bijusī akcija “Rajona labākais policists”. Par šo nomināciju bija iespējams balsot un sanāca, ka ieguvu šo balvu.
Tomēr vairāk prātā paliek smagie notikumi. 1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā bija izteikti smagi notikumi. Tas kurš visvairāk ir palicis atmiņā ir notikums, kurā pie aizturēšanas gāja bojā kolēģis un vairāki tika ievainoti. Tajā laikā, kāds atbalsts bija – tāds bija, tomēr trauma palika vēl joprojām līdz šim laikam. To ir grūti aizmirst.
Ir noteikti vēl interesanti stāsti, bet visspilgtāk paliek prātā traģiski gadījumi, kuros ir zināmi bojā gājušie. Pārējie stāsti uz kopējo fonu nav vairāk tik paliekoši. Protams, ir virkne smieklīgu atgadījumu, par to varbūt kādreiz var uzrakstīt grāmatu. Tādēļ es vēlos un cienu, ka vadība tevi atbalsta un tevi saprot, par tevi pastāv un tu vari uz viņiem balstīties. Skatīšanās pār plecu ļoti bojā darba attieksmi un sadarbību.
6. Kas ir Jūsu galvenie darba pienākumi?
Mani galvenie darba pienākumi ir nodrošināt biroja fizisko drošību, signalizācijas, videonovērošanu, veikt kandidātu pārbaudi atlasēs, sekot līdzi iekšējam kolektīvam. Par cik mums ir starptautisks kolektīvs pēc Krievijas agresijas Ukrainā mums uzņēmumā ir daudz Ukraiņi, tādēļ jāsniedz praktisks atbalsts – tiesībsargājošie jautājumi, kuri viņiem jārisina vai, uz kurieni iet un pie kā vērsties.
7. Kā ir strādāt starptautiskā vidē?
Manuprāt, darbs drošības iestādēs jau ir tieši saistītas ar krievisko vidi un tas nav nekas jauns. Krievvalodīgajā vidē es viņus saprotu un spēju arī pielāgoties vajadzībām. Uzskatu, ka darba vide ar starptautiskiem cilvēkiem ir interesantāka ar plašāku starptautisko redzējumu. Ir, protams, darbinieki arī no Eiropas Savienības rietumvalstīm. Kopumā kontingents atšķiras katrā darba vietā. Ja esi iecirkņa inspektors, kur notiek dažādas zādzības un blēdības, pēc tam nonākot augstākā amatā, ir cits kontingents. Šobrīd finanšu kompānija SIA Fyst Tech ir atkal cits redzējums, citas attiecības un citas problēmas.
8. Kādi ir lielākie un galvenie riski Jūsu darba vidē, kā ar viņiem cīnās?
Lielākais risks privātiem uzņēmējiem ir pašu darbinieki. Tā ir vienmēr bijusi iekšējā drošība. Negodprātīgie darbinieki vienmēr ir bijuši un no tiem netiks vaļā. Redzot, ja pievienojas mums vairāk sociāli zemi atbildīgi cilvēki tad varbūt parādās zādzības un krāpšanas. Taču mūs tas tik ļoti bieži neskar. Sākot strādāt SIA Fyst Tech sakārtoju visus jautājumus, kas bija saistīti ar fizisko drošību, apsardzi u.tml. Pēc kārtības ieviešanas lieta ir tīri vienkārša – kontrole un uzraudzība. Ja notiek pārkāpums tad attiecīgi lieta tiek izskatīta un tiek veikti uzlabojumi, ja nepieciešams.
9. Ar negodprātīgiem darbiniekiem sanāk bieži saskarties?
Šajā kompānijā esmu jau 4 gadus un ir bijušas dažas situācijas, kad negodprātīgi darbinieki ir atklāti un ir novērsts (mazināts) kaitējums uzņēmuma vadībai. Situācijas tiek risinātas diskrēti un nav piesaistītas valsts represīvās iespējas. Šāds process aizņem laiku un rezultāts iespējams nav galu galā zināms. Toties nesen bija situācija, kad darbiniekam nozaga datoru no ārpuses. Tādēļ sanāca strādāt tieši ar Valsts policiju.
10. Kā jūs vērtētu drošības nozari Latvijā? Kādas ir tās attīstības prognozes?
Pēc manām domām, pirmkārt, ir iekavēta reforma Valsts policijā. Igauņi to izdarīja jau 20 gadus atpakaļ un Lietuva neilgi pēc tam. Mums Valsts policijā ir diezgan krieviska vide. Protams darbinieki mainās, līdz ar to mainās drošības struktūra un apsardzes nozare. Drošības profesionāļu asociācija manā skatījumā bija gaišs tēls, kurš atspoguļojās kā izteikti nacionāla un pareizi domājoši orientēta, tāpēc arī viņā iestājos. Tomēr drošības sfēra ir tāda, kurā ir liels krievvalodīgs elements.
Otrkārt, Latvijas tirgus tomēr ir ierobežots un, cik vietas ir – tik viņas ir. Drošības kompānijas struktūrās vadītāji no vienas uz otru mainās, bet kardināli nekādus jaunus atklājumus nevar piedzīvot. Ārvalstu tendences un kompānijas pie mums ienāk ierobežoti. Manuprāt, pieredzes nodošana un paaudžu maiņa nav ļoti efektīva. Es to visu saucu par smilšukastes efektu, jo Latvija ir maza un visi kādreiz kopā ir mācījušies, studējuši un pa lielam viens otru zina.
11. Kādi ir Jūsu hobiji?
Tagad man brīvais laiks ir stipri mierīgāks palicis. Ir divi dēli un gadi arī nāk virsū, tad šobrīd ar fiziskām aktivitātēm nodarbojos, riteņbraukšanu. Man ļoti patīk mežs visās izpausmēs – mežā strādāt, audzēt, kopt, pastaigāties pa viņu. Savu laiku hokejs tika spēlēts amatieros, ar tuvcīņām nodarbojos. Patīk arī paskatīties, kas notiek drošības sfērās, it sevišķi ārvalstu pieredzē un ieviest to pie mums. Kā arī patīk lasīt, ļoti daudz lasu.
