Igaunijas Aizsardzības spēku (EAF) komandieris ģenerālleitnants Martins Heremams minēja, ka Baltijas valstīm ir jāgatavojas “nākamajai Krievijas agresijai pret mums”, raksta Igaunijas sabiedriskās raidorganizācijas “ERR News” publikācijā.
Herems savā rakstā rada drūmu ainu par Baltijas valstu drošības perspektīvām pat tad, ja karš uz kādu laiku “iesaldēsies” un Krievijas karaspēks atstās Ukrainu, bet saglabās “spēju uzbrukt tai no attāluma”.
Krievija neatteiksies no savām pretenzijām uz teritorijām Ukrainā, raksta Herems, piebilstot, ka krievu bērni turpinās mācīties, ka daļa Ukrainas pieder Krievijai.
Tagad Krievijas propaganda ir pārgājusi no “nacistiem” Kijevā uz visu Ukrainas iedzīvotāju demonizēšanu, raksturojot karu kā “krusta karu” un “soli pa solim radot emocionālu pamatojumu genocīdam”.
Herems arī apgalvo, ka desmitiem tūkstošu bojā gājušo un ievainoto Krievijas karavīru dēļ miljoniem viņu ģimenes locekļu “patiešām uzskata, ka šajos zaudējumos ir vainojami Krievijas ienaidnieki, t. i., Ukraina un Rietumvalstis, kas to atbalsta”.
Herems raksta, ka visredzamākās atbalstītāju vidū ir arī Baltijas valstis. Tas viss “varētu uzturēt dusmas un naidu gadu desmitiem”, viņš piebilst.
“Neatkarīgi no tā, kā beigsies Krievijas agresija pret Ukrainu, agresija, naids un vajadzība pēc atriebības, kā arī ticība savai varai un tiesībām, šķiet, nekur neizplēn,” raksta Herems.
Lai gan galvenā uzmanība būtu jāpievērš Ukrainas uzvarai, Baltijas valstīm “jābūt gatavām arī nākamajai agresijai pret mums pašiem, mūsu sabiedrotajiem un mūsu vērtībām”, jo Krievija joprojām spēs uzkrāt uguns spēku un karaspēku, kā arī mobilizēt savu rūpniecību kara līdzekļiem.
“Jums varētu piedot, ka Krievijai trūkst moderno tehnoloģiju, taču, lai izveidotu “stulbu”, bet masīvu un bīstamu armiju, nav nepieciešamas tonnas 21. gadsimta tehnoloģiju,” viņš raksta.
Kā Krievijas agresija izskatītos pret Baltijas valstīm “pēc dažiem gadiem”.
Krievija varētu izmantot militāro mācību aizsegu, lai koncentrētu “1000 tankus un 4000 bruņutransportieru, 1000 artilērijas sistēmu un 100 000 karavīru pie mūsu robežām”.
“Vai vidusmēra cilvēkam, tostarp apmācītiem rezervistiem, ir kāda atšķirība, vai viņš saskaras ar T-62 vai T-72 tanku?” Herems raksta. “Vai Jõhvi, Tartu vai Veru iedzīvotājiem ir nozīme, kāda tipa raķete ar vismaz 100 kilogramiem sprāgstvielu trāpīs viņiem pa galvu?“.
Pamatojoties uz ikgadējiem ražošanas rādītājiem, Krievija varētu katru dienu mēneša ilgas agresijas laikā izšaut 166 artilērijas šāviņus uz kilometru frontes līnijas.
“Tas ir vairāk nekā šobrīd Ukrainā, kur aktīvā frontes līnija tomēr ir gandrīz tikpat gara,” viņš raksta. “Tas nozīmē, ka mums pastāvīgi un sistemātiski jāattīsta savas militārās spējas.“
“Mums nav tiesību nenovērtēt Krievijas agresivitāti nākotnē, un nav arī iemesla domāt, ka krievu sakāve Ukrainā būtu beigas jebkādām briesmām, kas mūs gaida,” raksta Herems.
Vienota risinājuma pret Krieviju nav, “bet ir iespējams pretoties”, viņš secina.
