Jau rakstījām par latvieti Ņikitu Tarenovu, kurš atrodas Ukrainā jau no 2017. gada. Ņikita sevi uzskata par latvieti, viņam ir arī Latvijas pilsonība, tāpēc arī citiem Ukrainā zināms tieši pēc viņa paša iesaukas “Latvietis”. Ņikita Ukrainā kaujās Donbasā piedalījās arī pirms Krievijas plaša mēroga iebrukuma 24. februārī, taču, kas nav mazsvarīgi, viņš ir arī vienīgais līdz šim zināmais latvietis, kurš dienējis Ukrainas AM Galvenās izlūkošanas pārvaldes speciālo spēku pulkā “Kraken” un šobrīd turpina dienēt uz AZOV veterānu pamata izveidotajā 3. atsevišķajā uzbrukuma brigādē. Šī ir intervijas otrā daļa, kurā sarunājamies ar Ņikitu tieši par karu un viņa atziņām.
Karš pirms 24. februāra: Treniņi, dzīvošana, atkal treniņi un 2 nedēļas Avdijivkā
Kā jau rakstījām, Ņikita kopš 2017. gada bija daļa no AZOV kustības spēka bloka “Nacionālās družīnas”. Tajā Ņikita nodarbojās ar dažādām pašattīstības aktivitātēm – sportu, jauktajām cīņām, nažu cīņām (Ņikita pat kļuvis par nažu cīņas instruktoru), šaušanu un taktiku apguvi. “Mēs centāmies attīstīt sevi visos veidos, lai vēlāk varētu būt kaujas spējīgi,” saka Ņikita.
Lai dzīvotu, Ņikita piestrādāja “Nacionālajā družīnā”. “Družīnā bija iespējams strādāt apsardzē, dažādos gadījuma darbos, bet maksāja labi un par to es varēju atļauties dzīvesvietu, apģērbu, pārtiku.”
Taču paralēli “mierīgiem treniņiem” un piestrādāšanai Ņikita tika nosūtīts uz Avdijivku, kur tolaik un arī tagad atrodas Ukrainas fronte pret Krieviju. Ņikita tur bija 2018. gada rudenī.
“Jā, mēs bijām arī ATO (Pretterorisma operācija – Ukraina tā sauc karu līdz 2022. gadam), taču ne ilgi. Avdijivkā mēs bijām divas nedēļas. Mūs tur nosūtīja, lai mēs maksimāli apgūtu īstas kaujas pieredzi, lai izprastu, kas ir karš.”
Kā norāda Ņikita, tolaik karš bija mierīgs: “Tas bija tranšeju karš. Tu šauj no vienas puses, tev šauj no otras. Tanki un artilērija tur bija ļoti reti. Mēs pēc būtības tur bijām “atpūtas mācībās”, mēs šāvām ar visu, kas mums bija pieejams, izklaidējāmies.”
Taču Ņikita saka, ka viņam Avdijivkā ļoti patika, tāda pieredze tika gūta pirmo reizi un viņš ļoti vēlējies tur palikt arī ilgāk, taču viņam to neatļāva. “Tieši Avdijivkā es sapratu, cik krievi ir nožēlojami, vienkārši iebrūkot Ukrainā. Tad es arī sapratu, ka vairs nevēlos atgriezties Latvijā, vēlos palikt Ukrainā pēc iespējas ilgāk. Pēc divām nedēļām Avdijivkā es uzreiz sāku intensīvi apgūt kaujas šaušanu, taktiku, medicīnu, jo es ļoti labi sapratu, ka nākotnē karš Doņeckā un Luhanskā pilnīgi noteikti nebeigsies. Mēs ļoti labi sapratām, ka būs plaša apjoma iebrukums un ka tā diena nāk. Mēs gatavojāmies visaptverošam karam.”
Vaicājot Ņikitam, cik ātri viņš uzzināja par to, ka plaša apjoma iebrukums Ukrainā tiešām tiek gatavots, viņš atbild: “Mums aptuveni pusgadu pirms 24. februāra teica, ka karš varētu būt un mums jābūt gataviem uz jebko. Tajā laikā arī mūs aptaujāja – ko darīsim, ja sāksies karš? Es 100% zināju, ka gribu karot, tāpēc uzreiz atbildēju, ka karošu.”
24. februāris: Bijām kaujas gatavībā un izvietojāmies pozīcijās Harkivas apgabalā
Gatavojoties karam, Ņikita stāsta, ka viss jau bija sagatavots “X” stundai. “Mums jau laicīgi bija sagatavotas somas ar ekipējumu un noteiktas satikšanās vietas gadījumam, ja pazūd sakari.”
“24. februāra rītā paņēmu ekipējuma somu un devos uz satikšanās punktu. “Krakens” izveidojās tieši uz Harkivas “Nacionālās družīnas” un AZOV veterānu pamata, mēs visi satikāmies un nodibinājām “Krakenu”, kaut gan pašā sākumā tā to nemaz nesauca, mēs vienkārši bijām brīvprātīgie un ar laiku tikai formējāmies ar nosaukumu un pārējām lietām. 24. februāra rītā saņēmām ieročus un pirmo kaujas uzdevumu – doties aizsargāt “Severnaja Saltovka” (Harkivas pilsēta). Devāmies turp, ieņēmām pozīcijas. Tobrīd krievu kolonna atradās nelielā ciematā “Cirkuni”, pāris kilometru no pilsētas robežas. Krieviem bija plānots kolonnā doties no “Cirkuniem” uz Harkivu tieši caur “Severnaju Saltovku”, kur mēs atradāmies pozīcijās. Mūsu uzdevums bija atvairīt krievus un neļaut viņiem ienākt pilsētā. 25. februāra rītā tieši tajā mājas kāpņutelpā, kur bijām īslaicīgi izvietojušies trāpīja GRAD raķete. Mums palaimējās, ka neviens necieta, bet uzreiz sapratu, ka šis karš būs daudz citādāks kā mana pieredze Avdijivkā.”
Ņikita stāsta, ka šajās pozīcijās viņi atradās mēnesi, pusotru. Kamēr atradušies pozīcijās, viņi tikuši apšaudīti ar visu iespējamo – tankiem, artilēriju, mīnmetējiem u.c. Pēc pusotra mēneša Ņikitas vienību nomainīja nākošā rotācija, bet Ņikita atgriezās Harkivā, bāzē, kur saņēma nākamos kaujas uzdevumus un piedalījās tādās operācijās kā “Rus’ka Lozova” un “Pytomnyk” ciemu atbrīvošanā.
Ņikita piedalījās arī vairākās citās Harkivas apgabala operācijās līdz pat 2022. gada septembrim, kad iesniedza pārcelšanas dokumentus uz 3. atsevišķo uzbrukuma brigādi.
“Pirmā 3-AUB operācija, kurā piedalījāmies, bija Hersonas un Hersonas apgabala atbrīvošana. Mēs vairāk darbojāmies Hersonas apgabalā, līdz pašai Hersonai bija atlikuši vien 40 kilometri, bet mūsu komandieris pateica, ka Hersona atbrīvota un nav vairs vajadzības turp doties. Mēs turpinājām veikt apgabala tīrīšanu, bet ne ar kādām kaujām nesaskārāmies, jo krievi jau bija pametuši Hersonas apgabalu,” atklāj Ņikita.
Vēl viens unikāls moments Ņikitas stāstā ir tas, ka viņš ir ne tikai karavīrs, bet arī izlūks, un pēc Hersonas apgabala atbrīvošanas viņa nākamais uzdevums bija doties uz Bahmutu.
“Mums Bahmutā iedalīja atbildības apgabalu, kurā bija nepieciešams izlūkot iespējas tālākajiem citu vienību uzbrukumiem. Mēs tur strādājām nedaudz ilgāk nekā divas nedēļas, lai kaujinieki varētu sagatavot ieročus un pozīcijas veiksmīgam uzbrukumam pret mūsu pretinieku.”
Pēc divām nedēļām Bahmutā un uzdevuma izpildes Ņikita tika nosūtīts uz poligonu prom no frontes līnijas. “Tur mēs trenējāmies un atpūtāmies. Mums teica, ka mūs, iespējams, sūtīs uz Baltkrievijas robežu, bet tā vietā tomēr nolēma atkārtoti sūtīt uz Bahmutu,” – atminas Ņikita.
Avārija Bahmutā, reabilitācija un nožēla, ka nevar būt frontē
Ņikita operāciju laikā Bahmutā cieta avārijā ar automašīnu. Apbraucot uz ceļa atstātu tanku, mašīna ar pasažieriem cieta avārijā, saslīdot uz apledojuša ceļa. Mašīna tika apmesta vairākas reizes, un Ņikita guva galvas traumu, pārdurtu plaušu un salauztu atslēgas kaulu un vairākas lauztas ribas.
Šis notikums Ņikitam lika ilgu laiku pavadīt slimnīcā, un šobrīd, turpinot rehabilitāciju, Ņikita apzinās, ka, iespējams, būs jāveic vēl viena operācija atslēgas kaulam, jo tas nesaaug tā, kā vajadzētu.
Šobrīd Ņikita visvairāk nožēlo nevis paša gūtās traumas, bet to, ka viņam jāiziet rehabilitācija un jāatpūšas, kamēr viņa biedri un draugi dienu un nakti cīnās Bahmutā un visā pārējā Ukrainā.
Nākamajā intervijas kārtā, ko publicēsim pirmdien – Runājam ar Ņikitu par pašreizējo stāvokli frontē, kur pazuduši “Kadīrovieši” un, kādi ieroči Ukrainas frontē ir visvērtīgākie. Ņikita tāpat stāstīs par to, ko plāno darīt pēc kara un kāds ir Ukraiņu noskaņojums un ticība pilnai uzvarai pār Krieviju.
Lai sekotu tieši Ņikitas grupas gaitām, pieseko: https://t.me/nord_X_storm
ZIEDO ŅIKITAS NAKTS REDZAMĪBAS IEKĀRTAI
Ņikita šobrīd lūdz atbalstīt viņu tālākajās cīņās ar nakts redzamības iekārtu. Tā maksā dārgi, bet katrs ziedojums palīdz. Ukrainas Monobank konts ir atvērts uz Ņikitas drauga Evgēnija vārda, bet naudu saņems tieši Ņikita.
Ērti ziedot spiežot uz pogas:
Vai skenējot QR kodu:
