Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzsāktais karš pret Ukrainu ir neatgriezeniski mainījis abu valstu, Eiropas un visas pasaules vēsturi. Nekas vairs nav tā, kā agrāk – kas reiz bija noslēpumi, beidzot ir nākuši atklātībā, un cēloņsakarības starp pagātnes un tagadnes notikumiem ir kļuvušas tik acīmredzamas, ka esošo situāciju nav iespējams uztvert kā normālu vai pieļaujamu.
Krievija negaidīti novilka savu masku. Kas reiz šķita kā civilizēta valsts, kas pasaulei devusi Tolstoju, Puškinu, Ļermontovu, Čaikovski, Vasņecovu un citas kultūrā, mākslā un zinātnē atzītas personības, patiesībā izrādījās valsts ar imperiālistiskām ambīcijām un pārākuma kompleksu. Zem maskas vienmēr bijusi valsts, kas uzskata, ka tai ir tiesības spēlēties ar kaimiņvalstu likteņiem un mainīt to robežas.
Krievija, būdama Padomju Savienības mantiniece, mantoja no tās neremdināmo vēlmi paplašināties. Šos nolādētos gēnus Padomju Savienībai atstāja Krievijas cariste, kas arī nekad nebija apmierināta ar savas teritorijas apmēru un allaž kāroja paplašināties uz kaimiņvalstu rēķina. Īpaši izteikti tas bija gadījumos, ja konkrētā kaimiņvalsts cienīja brīvību un ja tās dzīves apstākļi bija kaut nedaudz labāki. Viss sākās ar Maskavas caristi, kad Ivans III 1478. gadāiekaroja demokrātisko Novgorodas Republiku. Pamatojums šādiem iekarojumiem nekad nemainījās – valsts pastāvēšana bija apdraudēta. Vispirms tā bija Maskavas cariste, tad Krievijas Impērija, pēc tam Padomju Savienība un visbeidzot Krievijas Federācija. Turklāt katrs jaunais krievu valsts veidols atradās arvien neapskaužamākā situācijā, jo vēlējās pārspēt savu priekšgājēju un nostiprināt savas tiesības ietekmēt savu kaimiņu un tālāku valstu likteņus.
Pašreizējais Krievijas valdnieks ir vissarežģītākajā situācijā. Jā, viņš mantoja valsti, taču tā ir ievērojami mazāka, nekā viņš to vēlētos. Ne tāda, kāda bija Nikolajam II, un ne tuvu tik liela kā Padomju Savienība. Turklāt pasaule ir mainījusies, un pēkšņi ir jāņem vērā tāda lietā kā starptautiskās tiesības – vismaz formāli, kaut nedaudz.
Mūsdienās nav pieņemts uzsākt karu bez pamatota iemesla, jo tas var novest pie politiskas izolācijas.
Taču pasaule nestāv uz vietas, un izrādās, ka starptautiskās tiesības nav iespējams ievērot “tikai formāli, kaut nedaudz”. Mūsdienās vairs nevienu nepiemānīsi ar vārdiem “mēs tiekam apdraudēti”. Tagad visi zina, ka aicinājums “atbrīvot mūsu ticības brāļus” Nikolaja II laikā, tāpat kā aicinājums “atbrīvot proletariātu” Staļina laikā, ir tieši tāds pats slēpts aicinājums paplašināt valsts robežas kā Vladimira Putina skandētais: “Mums jāaizsargā krievvalodīgie pret diskrimināciju”.
Pašreiz novērojamā valstu vienotība palīdzēt Ukrainai atvairīt Krievijas pilna mēroga iebrukumu ir signāls, ka valstīm ir apnicis atrasties tik tuvu neparedzamam un agresīvam kaimiņam. Kaimiņam, kas sirgst ar maniakālu pārākuma kompleksu un uzskata, ka tam ir tiesības valdīt pār citiem. Tagad agresora kaimiņiem ir iespēja nomierināt to uz visiem laikiem un atgūt to, kas reiz nelikumīgi atņemts.
Tieši tā mums būtu jāuztver Japānas valdības paziņojums par to, ka tā uzskata tā dēvētās Ziemeļu teritorijas (Kuriļu salu arhipelāga dienvidu salas – Habomai, Šikotana un Iturupa) par daļu no Japānas teritorijas. Tāpat arī Moldovas prezidente Maija Sandu ir pieprasījusi, lai Krievija izvāc savu karaspēku no neatzītās Piedņestras Moldāvu Republikas, jo tā ir neatdalāma Moldovas sastāvdaļa. Turklāt Eiropas Padomes Parlamentārā Asambleja ir oficiāli atzinusi Piedņestru par Krievijas okupētu teritoriju. Ukraina nekad nebeigs atgādināt par to, kā 2014. gadā Krievija tai atņēma Krimu; arī Somijai vajadzētu padomāt par teritorijām ap Lādogas ezeru, kuras Padomju Savienība tai atņēma pēc Ziemas kara, kas ilga no 1939. līdz 1940. gadam.
Ir vēl kāda nelikumīgi atņemta teritorija, par kuru vēl pagaidām neviens nav atļāvies runāt šādā kontekstā – Kaļiņingradas apgabals ar tās galvaspilsētu Kaļiņingradu (agrāk – Kēnigsberga).
Protams, krievi uzskata, ka saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, šī ir viņiem piederoša teritorija, un viņi šo uzskatu ir gatavi aizstāvēt ar putām uz lupām. Taču fakts ir tāds, ka Padomju Savienība ieguva šo teritoriju uz 50 gadiem, sākot ar Potsdamas konferenci (1945. gada 17. jūlijs – 2. augusts). Tieši tad Staļins ieguva to, ko iekāroja jau Teherānas konferencē (1943. gada 28. novembris – 1. decembris), t.i. daļu Austrumprūsijas teritorijas, ieskaitot tās galvaspilsētu Kēnigsbergu. Taču formulējums nebija tāds, kā Staļins to vēlējās – tas nebija uz mūžu, bet gan uz 50 gadiem. Turklāt teritorijai nebija paredzēts tikt iekļautai Padomju Savienības sastāvā, bet gan būt tās pārvaldītai. Potsdamas konferences dalībniekiem (PSRS, ASV, Lielbritānija) ar Vācijas līdzdalību 1995. gadā bija kopīgi jāpieņem galīgais lēmums par šī reģiona statusu. Kad Staļins Teherānas konferences laikā runāja par Kēnigsbergu, viņš uzstāja, ka Padomju Savienībai ir nepieciešama neaizsalstoša osta Baltijas jūrā. Otrā pasaules kara uzvarētāji vēlējās Vācijas demilitarizāciju, denacifikāciju un demokratizāciju, taču nevienā brīdī netika pieprasīta tās likvidācija.
Tiklīdz Padomju Savienība saņēma šo Austrumprūsijas teritoriju, tā pārvērta to militārā anklāvā un ieveda tajā karavīrus un militāro tehniku vesela militārā apgabala apmērā, kas ir kļuvis par pastāvīgu militāro draudu Eiropas valstīm. Kopš pirmās dienas Padomju pārvaldībā, miermīlīgie vācu iedzīvotāji pilnībā sajuta, ko nozīmē zaudēt karā – zaudētāju liktenis ir būt uzvarētāja žēlastības varā. Pēc tam nāca 1946.-1948. gadu deportācijas uz Padomju okupācijas zonu, kas vēlāk kļuva par Vācijas Demokrātisko Republiku jeb Austrumvāciju. Katra deportētā ģimene drīkstēja līdzi ņemt mantas, kas svēra ne vairāk kā 300 kilogramus. Vācieši nedrīkst to aizmirst. Tāpat Vācijai ir laiks atbrīvoties no vainas apziņas par to, ka tā uzsāka Otro pasaules karu, kā arī no milzīgās pateicības krieviem par to, ka tie atļāva apvienot Austrumvāciju un Rietumvāciju. Vēsturnieki jau sen ir izgaismojuši Padomju Savienības lomu kara uzsākšanā – neatkarīgi no tā, vai krieviem tas patīk, vai ne.
Apvienošanās eiforijā Vācijā parakstīja dokumentu par to, ka tā atsakās no jebkādām pretenzijām uz teritorijām, kas atrodas ārpus Austrumvācijas un Rietumvācijas robežām. Taču neapstrīdams ir fakts, ka tieši šajā brīdī PSRS pārkāpa Potsdamas konferences vienošanos. Kad pienāca 1995. gads, Potsdamas konferences dalībnieki nepieņēma nevienu lēmumu par Kaļiņingradas apgabala statusu. Un tagad viss ir atkarīgs no tā, vai Vācija vēlas sākt runāt par Kaļiņingradas-Kēnigsbergas un pārējā reģiona atgriešanu. Šis ir īstais brīdis rīkoties.
