Nesenie notikumi Beirūtā aktualizējuši kritiskās infrastruktūras aizsardzības jēgu un risku novērtēšanas neatliekamību. Nacionālās drošības īstenošana un ilgtspēja atkarīga gan no valsts un sabiedrības veiksmīga kopdarba, gan sistemātiskas un pārdomātas nacionālās drošības politikas izstrādes. Lai arī skaļi neafišēta, kritiskā infrastruktūra, tās apsekošana un aizsardzība no potenciāliem draudiem nav tikai kārtējais plāna punkts likumdošanā, bet daļa no valsts drošības iestāžu darba kārtībā esošajiem pamatjautājumiem. Līdz ar tehnoloģisko izaugsmi un terorisma apdraudējumu izplatību palielinās arī risku varbūtība, liekot vēl un vēlreiz pārdomāt, vai tiešām valsts un tās iedzīvotāju aizsardzībai esam pievērsuši nepieciešamo vērību.
Kā minēts Nacionālās drošības likumā[1], par kritisko infrastruktūru dēvē tādus objektus, sistēmas vai to daļas, kuras ir vitāli svarīgas cilvēku veselības, drošības un labklājības nodrošināšanai un kuru darbības traucējumi vai pilnīga iznīcināšana būtiski ietekmētu valsts pamatfunkciju īstenošanu. Riska grupā ietilpst, piemēram, augstākās valsts darbības nodrošināšanas iestādes (tostarp Saeima un Ministru kabinets), hidroelektrostacijas, ostu teritorijas, dzelzceļa tilti un specdienestu ēkas. Kritiskā infrastruktūra var būt gan valsts, gan pašvaldību, gan privātīpašumā, un katrā no infrastruktūras objektiem ir atbildīgās personas, kuras kontaktējas ar attiecīgajām drošības iestādēm un pēc nepieciešamības pielāgo apsardzes prasības un nodrošinājumu.
Šādiem objektiem ir piešķirta arī sava klasifikācijas sistēma, proti, A kategorijā ietilpst sevišķi svarīga valsts līmeņa kritiskā infrastruktūra, kuras izpostīšana vai darbības spēju mazināšana būtiski apdraud valsts pārvaldību un drošību, savukārt B kategorijas raksturojumu iegūst svarīga valsts līmeņa kritiskā infrastruktūra, kuras iznīcināšana vai darbības spēju mazināšana apgrūtina valsts pārvaldīšanu un rada bīstamus apstākļus sabiedrības un valsts drošībai. Arī pašvaldību un nozaru kritiskā infrastruktūra ir iekļauta klasifikācijas sistēmā, jo tai piešķirta C kategorija – šīs kritiskās infrastruktūras sagraušana vai darbības spēju samazināšana apgrūtina pašvaldību darbību vai nozaru pārvaldīšanu, kā arī apdraud visas sabiedrības drošību.
Valsts drošības dienesta (VDD) 2019. gada pārskats[2] liecina, ka pērn VDD apsekoja un pārbaudīja kopumā 54 kritiskās infrastruktūras objektus, izvērtējot ieviestos preventīvos drošības pasākumus un ārkārtas situāciju rīcību plānus. Rezultāti parāda, ka 27 no visiem gadījumiem dienests sniedzis ieteikumus fiziskās drošības pasākumu pilnveidei, lai iespējami novērstu potenciālo uzbrukumu riskus.
Kopš 2017. gada bez saskaņošanas ar kritiskās infrastruktūras vai Eiropas kritiskās infrastruktūras objekta īpašnieku vai tiesisko valdītāju aizliegts filmēt, fotografēt vai citādā veidā dokumentēt kritiskās infrastruktūras objektus, ja pie attiecīgā objekta novietota informatīva norāde par šādu aizliegumu[3]. Taču likumam vairāk ir preventīvs, nekā ierobežojošs mērķis – galvenais uzsvars tiek likts uz mērķtiecīgas un pastāvīgas objektu filmēšanas vai fotogrāfēšanas novēršanu.
Netradicionāli uzbrukumi un vēl nepieredzēti draudi kritiskajām infrastruktūrām ik gadu arvien vairāk atklāj tradicionālo riska novērtējumu un riska mazināšanas stratēģiju robežas, izaicinot uz jaunu un inovatīvu risinājumu meklēšanu. Droša infrastruktūra nozīmē arī produktivitāti un stabilitāti, kas atrodas teju katras mūsdienīgas valsts galveno vērtību sarakstā. Vai Latvija ir viena no tām, kura vēlas un ir spējīga ieguldīt laiku un līdzekļus, lai šīs vērtības sauktu par savām? Arī mūsu valstī norisinās diskusijas par kritiskās infrastruktūras drošību, tādēļ ir svarīgi izprast, kāds ir šī jēdziena saturs un kāpēc kritiskajai infrastruktūrai būtu jāvelta uzmanība un resursi.
[1] https://likumi.lv/doc.php?id=209821
[2] https://vdd.gov.lv/lv/noderigi/gada-parskati/
[3] https://likumi.lv/ta/id/212031-kritiskas-infrastrukturas-taja-skaita-eiropas-kritiskas-infrastrukturas-apzinasanas-un-drosibas-pasakumu-planosanas
